Pēc augstskolas beigšanas strādāju pilsētas slimnīcas dzemdību un ginekoloģijas nodaļā. Man bija tikai gads, kad mēs ar Aki apprecējāmies. Aki ir trīs gadus vecāks par mani un četrus gadus strādā par kvalitātes kontroles vadītāju ārvalstu uzņēmumā.
Kad mani kolēģi pēc darba izgāja ballēties vai izklaidējās izklaides vietās, Aki mašīna vienmēr ātri aizbrauca uz manu dzīvokli. Viņa priekšnieks saka, ka Aki ir ķīnietis, kuru viņš uzskata par mīlošu ģimeni. .
Kei mani ļoti mīlēja. Viņš mani paņēma katru dienu, ja vien nebija īpaši apstākļi. Izkāpjot no mašīnas, es parasti lecu aiz viņa dāsnuma. Viņš pagrieza galvu, maigi paberzē manu degunu un teica: "Jū, tu mani patiešām lutināt." Kad viņš to teica, es pamanīju mīlestības dzirksti Aki acīs. Es samiedzu acis, saraucu uzacis un metos viņam pretī: “Mana sieva ir tikai tāpēc, lai to aiztiktu. Tad Aki pūta vieglu vēju pie manām kājām, un drīz mēs atgriezāmies mājā sestajā stāvā.
Mēs esam precējušies jau sešus mēnešus un vienmēr esam ļoti mīlējuši viens otru. Kopš rudens es gulēju Aki gultā, apsegta ar lielu, ērtu zīda segu, un biju palikusi gandrīz katru nakti, izņemot brīvdienas.
Agija gulēja uz gultas un skatījās, kā es iznāku no vannas istabas. "Nu, tava āda ir gluda un maiga kā karte, un es nevaru nejust vēlmi to apskatīt." Es uzkāpu gultā Gultā kā dodo putns. Es novietoju izstieptās rokas ērti sev blakus un teicu: “Zini, Aki, tavas rokas ir silta gulta. Šeit mans prāts un ķermenis ir mierā." Aki viņu cieši apskāva, smagi elpodams un kails. Es skaidri jutu, kā viņa ķermeņa siltums pieaug. Mēs bijām kā divi ugunskuri, kas drīz sadegs kopā.
Es biju aizņemtāks par Aki, un mani bieži vien sagaidīja vienības automašīnā nakts operācijām. Ikreiz, kad izkāpu no segas siltuma, Aki dusmīgā sejas izteiksme mani atkal sūtīja ceļā. Aki teica: “Ak, es tik labi guļu ar tevi rokās. Tā ir skumja nakts bez tevis." Tādā veidā mēs bijām atkarīgi viens no otra; kā divi bērni, mēs nebijām pieraduši būt šķirti pat ne dienu.
2006. gadā slimnīca kādu nosūtīs tālākām studijām uz Pekinu. Tā bija reta iespēja, un nodaļas ārsti metās pie tās un pārdomāja, līdz direktors nolēma mani palaist. Mēģinot apvaldīt savu sajūsmu, es piezvanīju Aki un pastāstīju viņam labās ziņas. Šajā brīdī Aki augstā balss pēkšņi kļuva klusāka un klusi jautāja: “Cik ilgs laiks ir pagājis?” es jautāju, un mana sirds uzreiz sasāpēja. Es zināju, ka Aki nelabprāt mani atlaida. Galu galā Pekina atradās gandrīz tūkstoš jūdžu attālumā no mūsu pilsētas. Šķiršanās skumjas bija pārņēmušas prieku, ko es tagad jutu. Tas prasīs gadu.” Es zaudēju vārdus un pēkšņi izplūstu asarās.
.
Aki-chan mani savāca pēc darba. Mašīnā gaiss bija apslāpēts un mēs no smiekliem palikām bez vārdiem. Mājās Aki līdz vakariņām bija kā polsterēts baklažāns. Es apliku roku ap viņa vidukli un teicu: "Nedari tā, vai nesaki direktoram, lai viņš atlaiž kādu citu," es klusi teicu. Aki acis bija spilgti sarkanas, un viņš pagrieza galvu uz sāniem. Viņš mani apskāva un teica: “Es zinu, ka tu gribi iet. Vienkārši Pekina ir tik tālu. Kā es varu garantēt, ka būsi viens? Turklāt es nezinu, kā es izturēšu garu nakti bez tevis." Es teicu: "Mēs rakstām viens otram īsziņas katru dienu. Vai arī jūs varat atbraukt pie manis no Pekinas." Aki smējās: "Jā, tu mācīsies un būsi aizņemts katru dienu. Turklāt man ir jāstrādā un es nevaru staigāt. Es mēģināšu mācīties. Es cītīgi mācīšos. Es gaidu, kad jūs atgriezīsities."
Kad ierados Pekinā, mani pēkšņi apņēma rosīga dzīve. Tikai viena mēneša laikā biju zaudējusi divus kilogramus. Aki man zvanīja katru dienu un lūdza parūpēties par sevi, lai viņa pārāk nenogurst. Viņa bija tik aizņemta ar saviem darbiem, ka bieži vien nolika klausuli, nerunājot ne vārda, un sūtīja vienu īsziņu pēc otras, nepaspējot tās izlasīt. Tikai naktī, kad esmu gultā, man ir laiks tos lasīt pa vienam. Pa dienu biju tik nogurusi, ka bieži lasīju un pārlasīju, dega augšējie un apakšējie plakstiņi, pēc kāda laika aizmigu.
Laiks paskrēja vēja spārniem, un, pirms tu to saprati, bija pagājuši seši mēneši. Laika gaitā Endžijas tālruņa numurs kļuva mazāks, un īsziņu skaits samazinājās no 12 līdz 1 vai 2 dienā. Visu dienu biju aizņemta pie operāciju galda un nebija laika domāt. Es vienkārši jutu, ka Aki pamazām pierod pie dzīves bez manis un viņam klājas labi.
Beidzot apmācība bija beigusies. Tajā dienā Aki ieradās pēc manis no lidostas. Viņš bija garš un izskatīgs, kā vienmēr no attāluma, tāpēc es pieskrēju viņam klāt un Aki mani apskāva. Brīdi vēlāk mana seja kļuva slapja, un tās bija Aki asaras. Vai jūs vai kāds kādreiz atgriezīsies? Aki mani noskūpstīja un teica: "Nē, tu nezini, cik ļoti man tevis pietrūka."
Naktī viss bija pazīstams: gaismas, mūzika, sviedri, odekolons. Manī dega sen zudusi aizraušanās. Aki rokas joprojām bija siltas un mana sirds kusta. Es nomurmināju: „Aki, saka, ka sievietei vajadzīgs vīrietis, kurš labi guļ. Man tu esi tāds vīrietis." Aki skūpsti, tāpat kā fanu, pamazām krita. Bet šo skūpstu garša nedaudz mainījās. Kad viņš un es kļuvām par vienu veselu, es jutos vēl nevietā. Aki vienmēr mani bija ļoti mīlējis. Kad gulējām kopā, kustības bija ļoti maigas. Bet tagad brīžiem bija diezgan grūti. Manī iešāvās sāpes, es viņu atgrūdu un teicu: “Aki, tu mani sāpini. Kā tu domā, kā tu esi mainījies?” Viņa seja bija pietvīkusi un mierīga. Kaut kā mēs nekad nevarējām atgriezties laikā. Aki uzmanīgi sekoja savam ritmam un nevarēja vien izklaidēties.
Seksuālo problēmu dēļ bijām zaudējuši koordināciju, kāda mums bija agrāk. Katru reizi viņš ļoti samazināja maigo priekšspēli un iespiedās manī tieši. Turklāt katru reizi, kad mēs gulējām kopā, viņš pārtrauca runāt. Pēc pasākuma viņš vienmēr apgāzās un uzreiz aizmiga.
Studijā viņš bija aizņemts ar darbu. Tajā vakarā, kad plānoju operāciju, pēc ierašanās slimnīcā devos mājās, jo pacientam bija mainījies fizioloģiskais indekss un viņš nebija piemērots tūlītējai operācijai. Kad atvēru sava dzīvokļa durvis, istabā bija pavisam tumšs, tikai vannas istabas durvis bija apgaismotas. Es domāju: kāpēc Aki vēlas nomazgāties nakts vidū? Es atgrūdu vaļā vannas istabas durvis. Spilgti apgaismotā vannas istaba bija piepildīta ar miglu, un Aki bija aizņemts ar savas mazās True Love lelles ķermeni. Viņš paskatījās uz mani un piecēlās kājās, it kā būtu dabūjis elektrošoku. Viņa lūpas trīcēja, kad viņš jautāja: "Aki, kas viņa ir?" Ko viņa dara?" Aki apsēdās pie manis, apskāva mani un teica: "Tā ir tikai mīlas lelle. Es jūtos tik vientuļš bez tevis. Es to paņemšu." Asaras tecēja pār manu seju, un es beidzot sapratu, kāpēc Aki bija tik rupjš un kluss. Šai īstajai lellei nebija dzīvības, taču tā man nebija līdzvērtīga, taču manā sirdī joprojām valdīja “vētra”.
Ar asarām acīs es teicu: “Aki, es esmu atpakaļ. Lūdzu, nelietojiet tās vairs," un Aki paskatījās uz mani un pamāja.
Bet, lai kā es centos, sekss nenotika. Bija vēls vakars, un es pamodos, redzot Aki prom. Es dzirdēju klusu troksni ārpus savas guļamistabas. Vannas istabas durvīs joprojām bija plaisa, pa kuru gaisma ieplūda leņķī. Es uzmanīgi piegāju pie durvīm un atvēru tās, lai ieraudzītu uz grīdas guļam mīlas lelli. Kailā “viņa” ir mūžīgi jauna un tai ir labs augums. Arī mans mīļākais svīda.... Viņa seja bija piepildīta ar sajūsmu, kādu es sen nebiju redzējis
d viss viņa ķermenis kaislībā dega kā uguns.
Aki lika man notupties, un es ieraudzīju vainas apziņas un kauna pilnu seju. Viņš teica: "Jā, es atvainojos, es vienkārši nevarēju noturēties."
Es sastingu gaismā un dzirdēju, kā pukst mana sirds. Aiz loga vējš svilpoja kā kliedziens no manas sirds. Es zināju, ka Akihiko ir nolaupījusi "mīlestības lelle". Šai “mīlestības lellei” nebija vajadzīga konkurence, taču to nevarēja pārvarēt.
